Īsa Tibetas budisma Drikung Kagju skolas vēsture
Īsa Tibetas budisma Drikung Kagju skolas vēsture
Kagju ( bka brgyud) skola dažkārt tiek dēvēta par mutiskās instrukcijas jeb transmisijas skolu. Kagju „ Ka” (bka) attiecas uz autoritatīvām instrukcijām, norādījumiem vai Budas vārdiem ( Skt. Vacana), bet „ gyu” ( brgyud) apzīmē meistaru un mācekļu nepārtraukto līniju. Kagju līnijas dibinātājs bija Ziemeļindijā dzīvojošais Mahāsidha Tilopa (988-1069). Tiek uzskatīts , ka viņš saņēma tiešu transmisiju no sākotnējā Budas Vadžradhāras. Atbilstoši teiktajam Kagju skola ir radusies no esmes būtības un tādējādi transcendē laiku un telpu.
Palūkojoties no cita izpratnes līmeņa, Mahāsidham bija arī cilvēka veidola skolotāji, no kuriem viņš saņēma četras īpašās transmisijas- četras mutiskās instrukcijas (bka babs bzhi), kuru jomā viņš kļuva par līnijas turētāju. Saskaņā ar etimoloģiju vārds „ Kagju” tiek uzskatīts par vārdu savienojuma „ Četru orālo instrukciju skola” (bka babs bzhi brgyud pa) saīsināto formu. Saistot Tilopas transmisiju tieši ar Vadžradhāru, to dēvē par „ tiešo transmisiju”, bet, kad to aplūko kā Zemes meistaru nodotu, to sauc par „netiešo transmisiju”.
Kaut gan vēsturiskajos avotos parādās dažas pretrunas attiecībā uz jogas meistaru identitāti, runājot par četrām transmisijām, parasti visi vienprātīgi atzīst: pirmā no četrām ir saņemta no Lopona Ludruba ( slob dpon klu sgrub, skt. Acarya Nagarjuna) un tā attiecas uz divām tantrām „ Sangva Dupa” tantra ( gsang ba dus pa, Skt.Guhasamaja) un tantru” Denshi” (gden bzhi). Šī transmisija iekļauj arī „Iluzorā ķermeņa” (sgyu lus, Skt. Mayadeva) un „Pārnešanas” ( pho ba, Skt. Samkranti) prakses. Otrā īpašā transmisija nāk no Nakpo Čopas (nag po spyod pa). Tā ietver tantru „ Gyuma Chenpo” ( sgyu ma chen po, Skt. Mahamaya) un praksi „Apzinātā sapņošana” (rmi lam, Skt. Svapna).
Trešā īpašā transmisija ir saņemta no Lavapa ( la ba pa ) un to sauc par „Demchok” jeb „Khorlo Dompa” (bde mchog, khor lo sdompa. Skt. Chakrasamvara) bet praksi dēvē „ Skaidrā gaisma” ( odgsal, Skt. Prabhasvara). Ceturto transmisiju veica Khandro Kalpa Sangmo ( mkha gro bskal pa bzangmo) , un tā ietver tantru „Gyepa Dorje” ( dgyes pa rdo rje, Skt. Hevajra) un „Tumo” (gtum mo, Skt.Candali) praksi.
Šīs transmisijas veido Kagju skolas galvenos priekšrakstus un slepenās instrukcijas, kuras nepātraukti no paaudzes uz paaudzi meistars nodod māceklim. Četru mutisko instrukciju saturs ietver metožu jeb līdzekļu ceļu un atbrīves ceļu.
Šīs mācības Tilopa nodeva savam māceklim Mahāsidham Naropam ( 1016-1100), un tās tika apkopotas ar nosaukumu „Sešas Naropas jogas”. Šīs meditācijas tiek uzskatītas par svarīgākajām Kagju skolas praksēm. Naropa savas zināšanas uzticēja Marpam Čokji Lodro (1012-1097), lielajam tekstu tulkotājam, kurš aizceļoja no Tibetas uz Indiju, lai saņemtu mācību, un pēc tam atgriezās Tibetā un izplatīja Dharmu jo plaši dzimtenē.
Marpas sirds dēls bija Džetsuns Milarepa (1040-1123). Viņš kļuva par vienu no visievērojamākajiem Tibetas jogiem. Milas dzīves stāsts, sākot ar grūtībām, kas radās tēva pāragrās nāves dēļ , viņa atriebību netaisnīgajai tantei un onkulim un nožēlu par nodarījumiem, kas radīja patiesu vēlmi nostāties uz Dharmas ceļa, ir zināms visā Tibetā.
Milarepas neatlaidība un spēja pieņemt jebkurus apstākļus palīdzēja viņam sasniegt esmes galējās dabas dziļu realizāciju. Viņa mācības ir apkopotas grāmatā „Milarepas 100 000 dziesmas” un citos krājumos.
Milarepas mācību tālāk attīstīja Gampopa (1079-1153), ārsts no Dakpo, ko pazīst arī ar vārdu Dakpo Lhadže. Viņš vispirms sekoja pa Kadama tradīcijas pakāpenisko un sistemātisko ceļu. Vēlāk viņš satika Milarepu un, praktizējot diženā jogiņa vadībā, saņēma un realizēja pilnīgās mācības patieso nozīmi. Kopš tā laika skola ir pazīstama ar nosaukumu Dagpa Kagju. Gampopa aizsāka pirmās Kagju skolas: Karma Kagju , Tselpa Kagju, Barom Kagju un Phagdru Kagju.\
Drikung Kagju skolas rašanās
Phagdru Kagju dibinātājs bija Phagmodrupa Dorje Gjalpo (1110-1170), viens no Gampopas visnozīmīgākajiem mācekļiem. Viņa paša skola neattīstījās kā reliģiska institūcija, bet viņa dzimtai bija svarīga loma valsts sekulārā pārvaldē sekojošajā gadsimtā. Phagmodrupas sirds dēls, Kjobpa Džigtens Sumgons (1143-1217) pēc skolotāja nāves Densa Thil klosterī uz trim gadiem pārņēma Phagdru troni (1177-1179). Pēc tam, saskaņā ar Phagmodrupas pareģojumu, viņš nodibināja pats savu skolu, Drikung Thil klosteri, Drikung apvidū.
Kaut gan Phagmodrupam bija neskaitāmi daudz audzēkņu , Džigtens Sumgons bija viens no viņam vistuvākajiem mācekļiem. Phagmodrupa pareģoja, ka bodhisatva (Džigtens Sumgons), kurš jau ir sasniedzis desmito bhumi ( pakāpe uz bodhisatvas ceļa), varētu turpināt izplatīt mācību un dāvāt svētību. Un tā no Phagmodrupas Džigtens Sumgons saņēma visas mācības, slepenās mutiskās transmisijas, skaidrojumu un iniciācijas, kā arī svētību pilnīgai apgaismības realizācijai.
Savukārt Džigtens Sumgons nodeva visas mācības savam galvenajam māceklim Guravam Tsultrimam Dordžem ( 1154-1221). Vairāk par Džigtena Sumgona dzīvi.
Kjogpa Džigtens Sumgons ir Kjura dzimtas pēctecis. Atbilstoši daudzu Tibetas budisma skolu tradīcijai , Džigtens Sumgons savu sekotāju izvēlējās no radinieku vidus. Tādējādi, sākotnēji visi trīs Drikung Kagju troņa turētāji nāca no Kjura dzimtas vīriešu pēcnācējiem, kaut gan nepastāvēja noteiktas valdlīnijas par ģimenes locekļu pārmantošanas tiesībām. Jau no paša sākuma Drikung skolā vara tika dalīta, garīgā vadība tika uzticēta Denrabam (gdan rabs) troņa turētājam, bet sekulārās lietas pārvaldīja Gompa (sgom pa), laicīgs administrators. Abi parasti bija Kjura dzimtas locekļi.
Ordeņa sākotnējos pastāvēšanas gados izveidojās sektas nozarojums Lhapa Kagju, to izveidoja Džigtena Sumgona māceklis Gjalva Lhanangpa (1164-1224), bet šī skola drīz beidza pastāvēt.
Ordeņa agrīnais attīstības periods (1217-1400)
Vairākas personas no agrīnā Drikung Denrab perioda sasniedza ievērojamu stāvokli, starp viņiem bija arī Čenga Drakpa Džungne (1175-1255), Džigtena Sumgona sirds dēls, kam tika uzticēta Phagmodrupas klostera Densa Thil vadība. Viņš Drikung troni pārņēma 1235. gadā un ievadīja klosteri jaunā Drikung uzplaukuma periodā. Sarežģītā laika posmā viņš ordeni vadīja ar mierīgu un stingru roku. Kad tibetieši sacēlās pret mongoļu valdības jūgu un pārstāja maksāt nodevas, Ogodejs (1186-1241), Genghis hana pēctecis, viņa dēls (1162-1227) pavēlēja 1239. gadā uzsākt šausminošu soda akciju. Mongoļu karapulki nodedzināja daudzus klosterus, tostarp arī Retingu (rwa sgreng), nogalinot tajā 500 mūku, pēc tam viņi devās uz netālo Drikung. Sekulārais Drikung vadītājs pretojās iebrukumam , viņu saņēma gūstā un nogalināja. Tiek teikts, ka no debesīm sāka krist akmeņi, kad Drakpa Džungne steigšus padzina mongoļu spēkus no Drikung Thil. Droši vien tā bija vienkārši spēcīgi krita krusa. Jebkurā gadījumā viņa varonīgā iejaukšanās beidzās ar miera noslēgšanu ar mongoļiem. Necilvēcīgais uzbrukums Retinga klosterim acīmredzami bija domāts kā brīdinājums Drikung, taču Drikung iztika bez konfrontācijas, radot neparedzētu iznākumu, tādējādi kļūstot par galveno spēku centrālajā Tibetā.
Kunga Gjalcens, vēlāk pazīstams kā Sakja Pandita (1182-1251), noslēdza paktu ar Godan hanu, Ogodejas ģenerāli, kurā bija teikts, ka Tibeta atzīst mongoļu sizerēno varu un piekrīt maksāt nodevas. Līgums, ko Kunga Gjalcens bija panācis ar Tibetas spēcīgo kaimiņu, netika viņa dzimtenē vienbalsīgi atbalstīts. Daudzi tibetiešu augstmaņi atteicās maksāt nodevas. Mongoļu armija 1251.gadā apspieda viņu sacelšanos, pārvēršot to asiņainā sakāvē.
Kunga Gjalcena brāļadēls un pēctecis Phagpa Lodro ( 1235-1280), kļuva par garīgo skolotāju Khubilai Sečenā, vienlaicīgi no 1259.gada kļūstot par lielo hanu Khubilaju (1215-1294). Sakjas ordeņa ciešie kontakti ar mongoļiem deva viņiem iespēju pārņemt politisko vadību Tibetā, jo Karma Kagju ambīcijas iegūt mongoļu atbalstu cieta neveiksmi. 1275. gadā Khubilais hans piešķīra Phagpa Lodro „ U” un „Tsang” provinces, kā arī „Kham” un „Amdo” kā feodālās lēņu zemes. Provinces tika iedalītas tā sauktajās myriarchies, administratīvos apgabalos, kurus teorētiski apdzīvoja 10 000 ģimeņu. Kad 1279. gadā Khubilais kļuva par Ķīnas imperatoru un nodibināja Juan dinastiju, viņš Phagpa Lodro piešķīra titulu „ Imperatora skolotājs”. Tādējādi pirmo reizi Tibetas vēsturē tika radīta valdība, kurā ietilpa garīgs vadītājs, atbilstoši norādot uz patronāžas attiecībām starp imperatoru un viņa garīgo skolotāju.
Tibetas aristokrātijas aprindās radās satraukums un pretestība pret valsts sadalīšanu feodālās lēņu zemēs; īpaši protestēja ar Drikung, Phagdru un Karma Kagju saistītās „U” (dbus) un „Tsang” (gtsang) provinces centrālajā Tibetā. Tajā pašā laikā mongoļu ciltis pašas savā starpā iesaistījās cīņā par vadību un zemes īpašumiem. Vienlaicīgi Drikung bija pārtapis varenā spēkā. Ir saglabājušās liecības kopš Denrabo, Chung Dordže Drakpa (1210-1248) valdīšanas laika, kurās teikts, ka liels skaits mūku plūda uz Drikung klosteriem.
Pēc lielā hana Mongkes nāves 1259. gadā, Hulagu (1217-1265), Khubilais brālis un sāncensis , kļuva par Drikung Kagju ordeņa aizbildni un nosūtīja uz Drikung nelielu mongoļu karavīru vienību, lai garantētu tiem drošību.
Bet drīz konkurējošās mongoļu grupas uz Tibetas zemes savā starpā noorganizēja disputu, kas vēlāk vēsturē tika nodēvēts par Drikung un Sakja karu. Tas nebija reliģiska rakstura karš, ne arī naida izvirdums starp divām Tibetas budisma skolām, kā bieži tiek minēts, bet drīzāk dažu Centrālās Tibetas provinču mēģinājums sacelties pret pārvaldi, ko tiem uzspiedis Khubilais ar mongoļu sāncenšu grupējumu palīdzību.
Patiess vietēja mēroga konflikts risinājās disputos par mantošanas tiesībām Phagmodrupas klosterī Densa Thil. Tur Lang dzimtas atzarojumi dedzīgi nodevās savu pretrunu risināšanai. Vienu atzaru atbalstīja Sakjapa, bet otru Drikungpa. Karš sākās troņa turētāja Tsamče Drakpa Sonama (1238-1286) valdīšanas laikā. 1290.gadā, troņa pārmantotāja Nub Chogo Dordžes Ješes (1223-1293) Drikung Thil klosteri izpostīja mongoļu armija. Vietējiem iedzīvotājiem šī katastrofa nebija negaidīta. Tā kā Dordže Ješe nebija Kjura bet gan Nub dzimtas loceklis, grūtajos laikos viņš palīdzību nesaņēma, jo vairums cilvēku uzskatīja, ka pats skolas dibinātājs arī neatbalstītu svešas dzimtas pārstāvja vadošo lomu Drikung klosterī. Drikung Thil tika atjaunots Čunji Dordžes Rinčena (1278-1314), troņa turētāja laikā ar imperatora un Sakjapas palīdzību. Taču varenā ietekme, ko klosteris Tibetā bija baudījis desmitgadēm ilgi, bija zudusi. Dordže Rinčens izstrādāja jaunu likumu trīsgadīgam apmācības periodam klosterī. Pavasarī un rudenī galvenokārt tika mācīti skolas filosofijas teksti un Mahājānas budisma pamati, vasarā tika sniegta Mahāmudras piecdaļu ceļa mācība. Ziemā, tērpies tikai vieglās kokvilnas drānās, Dordže Rinčens ārā, uz Drikung Thil lielās terases mācīja Naropas sešas jogas.
Phagmo drupā sekulāro vadību centrālajā Tibetā pārņēma XIV gadsimtā. Nav atrodama atsauce, ka tiktu minēti tāda paša nosaukuma Tibetas budisma skolas dalībnieki kā klostera darbības norieta periodā, runa ir par Lang dinastijas valdniekiem, kuri līdzinājās Phagdru ordenim. Šajā laika periodā galvenā persona bija Džangčubs Gjalcens (1302-1373), gan prasmīgs politiķis, gan arī Phagdru Kagju mūks. Viņš nodrošināja valstī lielāku neatkarību uz radīja jaunu pārvaldes sistēmu. Taču viņa reformas pasliktināja attiecības ar Drikung, novedot pie bruņotiem konfliktiem ar Phagmodrupa. Pēc sākotnējas veiksmes, Drikungpa tika piespiesta samierināties ar dažām sāpīgām sakāvēm kaujas laukā un pieņemt Ziemeļu „U” provincē Phagmodrupas varu. Džangčuba Gjalcena dzīves nogalē Drikungpa izdevās atjaunot savu zemju autonomiju. Aptuveni šajā pašā laikā Āzijā notika varas līdzsvara pārbīde, jo krita Juan dinastija un Ķīnas imperatora tronī sēdās Ming dinastija (1368-1644). Taču mongoļi vēl arvien bija spēks, ar kuru gan Tibetai, gan arī Ming imperatoriem nācās rēķināties.
Šo nemieru gūzmā Čenga Čokji Gjalpo (1335-1407), XI troņa turētājs, vēlreiz centās atjaunot Drikung ordeņa garīgo līmeni. Viņam bija pārrakstīti Narthangas Kangdžur, kā arī tikko izrediģētā Tengdžur tekstu eksemplāri. Congkhapa (tsong kha pa, 1357-1419), Gelug sektas dibinātājs, 1373. gadā aizceļoja no Amdo uz Drikung un kļuva par Čokji Gjalpo mācekli. Viņa ģimene apmetās uz dzīvi kādā ciematā aptuveni 40 km attālumā no klostera. Congkhapa saņēma daudzas Drikung mācības: Naropas Sešas jogas, kā arī visus ārējos un slepenos Džigtena Sumgona tekstus.
Reformu laiks (1400-1615)
Piecpadsmitajā gadsimtā Ming dinastija atzina Drikungpas atjaunoto un pieaugošo ietekmi un dāvināja troņa turētājam godpilno ch an chiao wang titulu, kas tika piešķirts astoņu svarīgāko skolu un klosteru vadītājiem. Divu gadsimtu garumā Šigatse Tsang province kļuva par garīgā spēka centru Tibetā, vispirms valdnieka Rinpunga (1436-1566) dzīves laikā, bet vēlāk Tsangpa (1566-1642) periodā. Tā kā abas augstmaņu ģimenes atbalstīja Karmapu, Karma Kagju izvirzījās un kļuva par visietekmīgāko skolu šajā periodā.
Sešpadsmitā gadsimta sākumā Drikung tronī kāpa divas izcilas personības: Gjalvangs Kunga Rinčens (1475-1527) un viņa pēctecis Gjalvangs Rinčens Phuncogs (1509-1557). Kunga Rinčenu uzskatija par Džigtena Sumgona reinkarnāciju. Viņš iedvesmoja klosterus uzlabot garīgās dzīves kvalitāti. Kunga Rinčens regulāri sniedza transmisijas un mācības. Turklāt viņš uzņēmās saistības atjaunot retrītu tradīciju. Daudzus savus jaunos mācekļus, kuri straumēm plūda uz Drikung, viņš nosūtīja retrītos uz Kailašu, Tsari un Lapči. Viņa vadībā Drikung Thil klosterī tika uzcelti piecdesmit jauni meditācijas namiņi. Kangdžur un Tengdžur teksti tika pārrakstīti uz indigo papīra ar zeltu un sudrabu, bet divi simti pārrakstītāju tika iesaistīti Drikung līnijas kopoto sakrālo rakstu izveidē.
Rinčens Phuncogs, XVII Drikungs Denrabs, bija dižens reformists. Saņēmis transmisijas no dažādām skolām, viņš Drikungs Kagju mācībā it īpaši integrēja Njingmas ordeņa doktrīnas rituālus un meditāciju prakses, tādējādi atverot un paplašinot Drikung skolas Kagju orientāciju, kas bija visai dogmātiska.
Rinčens Phuncogs Tedrom ielejas Kiri Jangdzong alā atrada Gongpa Jangzaba vērtīgo tekstu. Rinčens Phuncogs bija centīgs rakstnieks un viņa darbus augstu novērtēja arī Njingmas skola un tie tika iekļauti Njingamas tantru apkopojumā.
Rinčena Phuncoga vienīgais dēls Čongjels Rinčens Phuncogs (1547-1602) bija XX Drikung troņa Denrabs, kad Altanas hans (1507-1582), Tumatas mongoļu varenais valdnieks pievienojās aliansei ar Sonamu Gjatso (1543-1588) no Gelugpas sektas, radās notikums, kam bija izšķiroša nozīme Tibetas vēsturē. Mongoļu valdnieks piešķīra Sonaman Gjatso Dalailamas titulu un ievērojamas privilēģijas. Sonams Gjatso kļuva par III Dalailamu, jo divi viņa priekšteči Dalailamas titulu saņēma pēc nāves. Čogjals Rinčens Phuncogs XV gs otrajā pusē daudzo bruņoto konfliktu rezultātā pārvērta Drikung Dzong kompleksu par cietoksni. Ar Čogjela Rinčena Phuncoga dēliem izsīka pārmantošanas augstākā līmeņa pirmā fāze. Viņa vecākais dēls Naro Taši Phuncogs (1574-1628) dēvēts par Naro Njipu „otrais Naropa”, pārmantoja troni, bet nākamais dēls Garvangs Čokji Vangčugs (1584-1630) tika atzīts par sesto Šamarpu. Savukārt viņa divi jaunākie dēli Gjanvangs Končogs Rincents (1596-1654) un Kunkhjens Rigzins Čodrags (1595-1659)kļuva par pēdējiem Drikung troņa mantiniekiem, līdz ar viņiem beidza pastāvēt Kjura līnija. Pēc Kongčoga Rinčena nāves Drikungpa sāka meklēt sava troņa turētāju reinkarnācijas. Tika iedibināta divu brāļu līnijas turētāju sistēma, vecākā (Četsanga) un jaunākā (Čungtsanga). Drikung hrolnoloģijā Kongčongs Rinčens tiek uzskatīts par pirmo Četsangu un Rigzins Čodrags par pirmo Čungtsangu. Abiem tiek piešķirts Drikung Kjabgona (brigung skyabs mgon) tituls.
Četsanga un Čungtsanga Rinpočes ēra ( no 1615 līdz mūsdienām)
Laikā, kad darbojās I Četsangs Rinpoče,Kančogs Rinčens (1590-1655), Tumatu mongoļi paziņoja, ka viņiem ir tiesības uz Tibetas zemēm un īpašumiem, jo IV Dalailama, bija Tumatu dzimtas pēcnācējs.
Tādējādi Drikungpa atkal tika iesaistīts bruņotā konfliktā, un mongoļu armijas uzbrukuma laikā Drikung Džong cietoksnis krita. Viss Drikung reģions bija tik ļoti izpostīts, ka Končogs Rinčens ilgu laiku tur nevarēja atgriezties. Kad Tsangpa ķēniņam Phuntsogam Namgjalam izdevās mongoļus atspiest, Končogs Rinčens ļoti īsā laika sprīdī 1624.gadā atjaunoja Drikung Dzong. Jauno celtni viņš nosauca par Namgjal Čodžong. Taču kara darbība turpinājās ar Khošundas valdnieka Guši hana kara pūļiem, kuri nodrošināja V Dalailamas varu centrālajā Tibetā (1617-1682), pārliecinoši uzveicot pretiniekus. Tā Gelugpa sāka dominēt visā valstī. Dalailama uzspieda Gelugpas pārvaldi pār citām Tibetas budisma skolām, ar īpašu bardzību vajājot Karma Kagju. Kas attiecas uz Drikung, no viņu neskaitāmajiem ciematiem saglabājās vien to nosaukumi. Klosteri un aristokrātu rezidences kļuva par mongoļu armijas laupījumu, tas pats notika arī ar nesen uzcelto Namgjal Čodzong klosteri. Šajā postījumu un gruvešu laikmetā, Drikung kļuva visnotaļ plaši atzīts par apbrīnas cienīgu maģijas centru. Šī reputācija attiecās uz Končoga Rinčena brāļa I Čungtsana Rinpočes, Rigzina Čodraka darbību. Rigzins Čodraks Drikung klosterī nodibināja ievērojamu astroloģijas un zīlēšanas skolu, piedevām kļūstot arī par Drikung medicīnas sistēmas, vienas no četrām Tibetas medicīnas tradīcijām, radītāju.
Paraša kronēt Kjabgonu Rinpoči Drikung Tse klosterī aizsākās II Četsanga, Končoga Thrinle Sangpo (1656-1718) laikā. Thrinle Sangpo nodibināja vienu no četrām lielajām Tibetas gleznošanas skolām, tā saukto Drikung Driri stilu. Čūskas gadā (1677) viņš uzsāka čūskas gada mācības Drikung Tse piedarbā, tur viņš sniedza iniciācijas un mācības, izklāstot Čakrasamvaras un Guhjasamadžas tantru. Jangrigar klosteris tika pilnībā atjaunots 1681. gadā, jo tas bija nežēlīgi izpostīts nepārtraukto uzbrukumu laikā. Mūsdienās viņu uzskata par šī klostera dibinātāju. Vēl kāda mongoļu iebrukuma laikā 1717. gadā viņš uzsāka atjaunot Drikung Dzong klosteri, šajā kara gājienā dzungari ieņēma Zhasu, nodedzināja un izlaupīja daudzus Njingmas klosterus. Ilgu laiku Thrinlejs Sangpo viens pats vadīja ordeni, jo Čungtsanga reinkarnācija, ko bija noteicis 10 Karmapa nomira vēja baku epidēmijas laikā pirms ierašanās Drikung klosterī. Čungtsangs reikarnējās Thrinlejā Dondrupā Čhogjalā (1704-1754) tikai 1704. gadā. Dondrups Čogjals, ko mēdz dēvēt par Drikung Bhande Dharmarādza, uzcēla vairākus jaunus klosterus. Savā darbā „Vērtīgo padomu krātuve”. Viņš ir apkopojis visu budisma ceļa struktūru atbilstoši sutrajanai un tantrajanai. Trešā Četsanga Končoga Tenzina Drodula (1724-1766) dzīvi aizēnoja strīdi viņa klosteros. Viņš ar nolūku aizgāja no aktīvās darbības un gandrīz visu laiku pavadīja Trolung pilī, savā istabā meditējot. Tenzins Čokji Njima, III Čungtsangs (1755-1792), Džangju reģiona aristokrātu ģimenes atvase, arī nespēja īpaši ietekmēt notikumu gaitu, kaut gan viņš pielika visas pūles, lai atjaunotu klosterus un nostiprinātu disciplīnu. Ceturtais Četsagns, Tenzins Peme Gjalcens (1770-1826) kļuva slavens, uzrakstot Drikung Kagju troņa turētāju, Zelta lūgšanu kreļļu līnijas meistaru, biogrāfisku vēstures grāmatu. Kad IV Čungstangs Tenzins Čokji Gjalcens (1793-1826) nomira vienā gadā ar Peme Gjalcenu, skolu nācās vadīt reģentam Lhočenam Čokji Lodro (1801-1859). Končogs Čonji Norbu (1827-1865), V Čungstangs un Končogs Thukdži Njima (1828-1885), V Četsangs , tika kronēti vienlaicīgi līdzās Drikung Thil klosterim uz Džigtena Sumgona Sarkanās Zemes troņa. Viņa valdīšanas laikā Ladakhu iekaroja sikhi, viņi pakļāva arī trīs Ngari provinces. Šo konfliktu laikā smagi postījumi tika nodarīti Drikung klosteriem Ladakā un līdzās Kailaša kalnam. Tomēr šis periods bija Drikung skolas ziedu laiks. Theck Njima tika uzskatīts par īpaši izglītotu vīru un īpašu medicīnas zinību ekspertu, bet viņš tika ierauts klostera vadības intrigās. Beidzot Četsangu Thukdže Njimu 1854. Gadā Tibetas valdība piespieda atteikties no troņa. Par sodu Drikung Thil tempļa zelta jumts tika pārvests uz Lhasu, turklāt tika konfiscēti arī dažī īpašumi, kas izraisīja smagu pārtikas trūkumu. Thukdže Njima no trimdas vietas Tsangā slepeni devās svētceļojumā uz Kailaša kalnu, un arī citos apgabalos sniedza mācības un svētības. Pēc pieciem gadiem viņš saņēma Tibetas valdības atļauju atgriezties Drikung klosterī.
Kad 1865 gadā nomira Čungstangs Čonji Norbu, klostera vadība atkal sāka vērpt intrigas pret Thukdže Njimu. Thukdže Njima bija atkārtoti spiests atstāt savu posteni Drikung Thil klosterī un doties uz Trolungu, kur palika līdz pat dzīves nogalei. Daudzi viņa sekotāji krita dziļā izmisumā, bet viņš pats visus šķēršļus pieņēma ar plaši atvērtu sirdi, pildītu ar bodhičitu un dziļu mieru. Divas reizes dzīves laikā Thukdže Njima kļuva par upuri apmelošanai un klostera spēka spēlēm. Bez šaubām, ka šī ir viena no visskumjākajām lappusēm Drikung Kagju skolas vēsturē.
Sestais Čungtsangs Tenzins Lodro (1868-1906) bija neparasti garš un apveltīts ar izteiksmīgu ārējo veidolu. Viņš uzrakstīja divas plašas svētvietu rokas grāmatas, izklāstot savus svētceļojumus uz Kailaša kalnu un Lapči. Šie divi viņa akadēmiskie darbi piedāvāja ieskatu Tibetas budisma reliģiskās ģeogrāfijas koncepcijā. Uzturoties Kailaša reģionā, viņš Ladakas austrumos nodibināja Phuntsog Lingas klostera komūnu un noteica Togdena Rinpočes devīto reinkarnāciju, norīkojot viņu par reliģisku vadītāju Drikung klosteros Mangjulā (Ladakhā). Kopā ar gados jauno VI Četsangu, Tenzinu Šiva Lodro (1886-1943) viņš 1893. gadā apmeklēja Lhasu, kur abiem Kjabgon Rinpočēm tika piešķirts Mandžūrijas hotogthu tituls. Kopš tā laika Drikung Kjabgon Rinpočes oficiālās vizītēs vienmēr valkā zelta krāsas hotogthu cepuri, atbilstoši I Chungtsanga Rigzina Čodroka pareģojumam, ka nākotnē viņš valkās zelta krāsas cepuri.
Šive Lodros galvenais mērķis bija integrēt meditācijas prakses un filosofijas studijas klosteros, jo tie bija galvenie pilāri Drikung Kagju mācību un prakses tradīcijām.
Turklāt viņš kļuva slavens ar savām gaišredzības spējām. Viņš radīja Jangrigar klostera atjaunošanu un ēkas vienu daļu atvēlēja noliktavai koka dēlīšu, kas bija domāti budisma tekstu iespiešanai, glabāšanai, piedevām viņš Drikung Thil klosterī izveidoja pirmo komiteju, lai uzlabotu klostera administratīvo darbību.
Taču zemais apmācības līmenis klosteros vienmēr palika viņa lielākā raize. Viņš 1932. gadā nodibināja Njima Čangra augstāko budisma studiju akadēmiju. Pēc priekšlaicīgās VII Čungtsanga Tenzina Čokji Džungnes (1909-1940) nāves, Šive Lodro kļuva grūtsirdīgs, un drīz vien, ceļojumā uz Khamu, viņu piemeklēja sirdstrieka, no kuras viņš neatlaba. Lielāko daļu laika līdz pat nāvei viņš pavadīja meditējot. Šive Lodra aizgāja mūžībā 1943. gadā. Par reģentu kļuva Tritsabs Gjabra (1924-1979). Viņa vadībā mūsdienās manifestējošās XIII Čungtsanga un VII Četsanga Rinpočes reinkarnācijas tika atrastas un kronētas atbilstoši par XXXVI un XXXVII Drikung Kagju skolas turētājiem.